Arhīva kalendārs
Jaunie uzņēmēji – Oskars un Elvijs – Latvijā atgriezās vairāk kā pirms gada. Būtisks stimuls biznesa uzsākšanai bija dalība Vidzemes plānošanas reģiona uzņēmējdarbības atbalsta grantu konkursā “Atgriešanās atbalsts”, kur viņi ieguva līdzfinansējumu autotransporta servisa izveidei.
Abi ilgu laiku dzīvojuši katrs savā valstī – Oskars 9 gadus dzīvojis Beļģijā, savukārt Elvijs 10 gadus mājojis Īrijā. Pazīstami bijuši jau pirms aizbraukšanas, proti, abi iepazinušies divdesmit gadu vecumā un sapratuši, ka viņus vieno kopīga interese par automašīnām, kas tagad transformējusies kopīgā biznesā. Aizbrauca uz mēnesi, atgriezās pēc 9 gadiem Aizbraukt no Latvijas uz tik ilgu laiku neviens no viņiem nebija plānojis. Oskars stāsta, ka sākotnēji uz Beļģiju aizbrauca uz mēnesi ciemos pie brāļa, kurš brauca motokrosā ar blaķeni – bija kantētājs blakus braucējam, kurš, savukārt, strādāja lielā transporta kompānijā jau paaudžu paaudzēs. Brālis Oskaram deva iespēju pastrādāt garāžā, kā pirmo uzdevumu lūdzot nokrāsot mašīnas detaļu, kam sekoja jauni pienākumi. Takā Latvijā tai laikā bija ekonomiskā krīze, tika pieņemts lēmums palikt. “Dzīve tā iekārtojās, ka plānotā mēneša vietā atgriezos tikai pēc 9 gadiem,” stāsta Oskars, kurš visus šos gadus strādāja lielajā transporta kompānijā “Hendrickx & Zonen”. Vienam no darbiniekiem aizejot pensijā, viņam tika piedāvāts jauns darbs – krāsot smagās mašīnas. “Toreiz paskatījos uz to mašīnu, tā bija griestu augstumā. Pārliecības, ka to varu izdarīt, nebija. Tomēr teicu, ka mēģināšu, jo man nebija ko zaudēt,” atceras Oskars. “Sākumā deva vecākas mašīnas, bet gada laikā jau krāsoju pilnīgi jaunas mašīnas. Paralēli apprecējos, piedzima bērns. Kad mazais pieteicās, sieva aizbrauca atpakaļ uz Latviju. Nopirku Latvijā dzīvokli un bija skaidrs, ka pienāks diena, kad atgriezīšos, tas bija tikai laika jautājums.” Lai gan Oskars jau gadiem runāja par braukšanu atpakaļ, Elvijs, kurš teica, ka atpakaļ nebrauks, jo viss ir labi tāpat, atgriezās Latvijā ātrāk un iedvesmoja atgriezties arī Oskaru. “Es jau piecus gadus braucu atpakaļ,” smejas Oskars. “Beļģijā man bija Latvijas televīzija, sekoju līdzi aktualitātēm, skatījos ziņas. Es esmu patriots. Nemaz negribēju braukt prom no Latvijas, bet Beļģijā redzēju iespējas sevi pilnveidot un arī nopelnīt.” Savukārt Elvijs uz Īriju sākotnēji braucis pie sievas krustmātes un strādāja dažādus gadījuma darbus, līdz brīdim, kad ar draugu dabūja garāžu, kur varēja sākt darboties ar auto virsbūvju remontu. Īrijā viņš dzīvoja kopā ar sievu un plānoja tur palikt vēl 3 gadus pēc kāzām, taču apstākļi sakārtojās savādāk – “pēc kāzām, atbraucot no ceļojuma, saņēmām vēstuli, ka sešdesmit dienu laikā ir jāizvācas, jo māju pārdod. Reģionā, kurā dzīvojām, ir milzīgas problēmas ar mājokļa atrašanu, tādēļ teicu sievai, ka braucam mājās. Tas viss notika ļoti pēkšņi un neplānoti.” Ir jāiet un jādara Elvijs stāsta, ka gan viņa tēvs, gan audžu tēvs šajā jomā ir darbojušies vairāk kā 20 gadus, tādēļ pieļauj iespējamību, ka arī tas atstājis uz viņu iespaidu un no tā iedzimusi interese par automašīnām. “Tas, ka darbs pašam patika un sanāca, bija viens no iemesliem, kādēļ bija skaidrs, ka, atbraucot atpakaļ uz Latviju, neiesim strādāt pie kāda cita, bet paši veidosim savu uzņēmumu.” Arī Oskars piekrīt, ka bija jau skaidrs, ka neies pie kāda garāžā strādāt, bet vēlēsies veidot kaut ko savu.
Atgriežoties Latvijā un sākot jau konkrētāk domāt par savu biznesu, viens no pirmajiem izaicinājumiem bija telpu atrašana – ātri sapratuši, ka paši tās nevar atrast, abi domubiedri gāja uz Cēsu domi pēc palīdzības. Domes darbinieki aizsūtīja pie Remigrācijas koordinatores Vidzemes plānošanas reģionā Ijas Grozas, kura, savukārt, izstāstīja par grantu konkursu. “Viss ļoti veiksmīgi sakrita – bijām tikko atgriezušies un tieši tai gadā tika rīkots pirmais pilotprojekts šim uzņēmēju atbalstam”, stāsta Elvijs. Uzsākot pieteikšanās procesu, jaunie uzņēmēji saskarās ar vairākām problēmām un jau apdomāja iespēju padoties un konkursā nepiedalīties, taču Ija neesot ļāvusi padoties. “Ija teica, ka redz, ka mums ir pareizā domāšana, ir jāiet un jādara. Neļāva mums nolaist rokas. Tā arī izcīnījāmies, bija jāstaigā no vienas iestādes uz otru. Un finālā veiksmīgi tikām pie atbalsta.” Uzsākot savu biznesu, ir jābūt gatavam uz visu Vērtējot šādu konkursu un projektu nozīmi, abi piekrīt, ka tādi ir nepieciešami, lai gan iegūstamās summas parasti nenodrošina visu nepieciešamo finansējumu, bet kalpo kā līdzfinansējums paša ieguldījumiem. “Ja grib uzsākt biznesu no nulles, tad tas ir tikai mazs procents no kopējās summas, bet tas joprojām ir liels atbalsts un noteikti palīdz noturēt fokusu uz savu mērķi un ātrāk to sasniegt”, pārdomās dalās Oskars. Jaunie uzņēmēji atzīst, ka divatā veidot biznesu ir vieglāk, kā darot to vienam pašam. Izdevumu apjoms viennozīmīgi atkarīgs no biznesa, bet svarīga loma, īpaši sākuma procesā, ir pazīstamajiem, kurus var piesaistīt. “Mēs nācām jau ar pamatu uzņēmumam, jo abi bijām gadiem pirkuši savus instrumentus, ierīces. Kaut kas arī no tēviem, vecmeistariem, kā saka, dabūts. Tagad jau atkal ir daudz lietas, ko varam uzskaitīt, kas ir nepieciešamas,” stāsta Elvijs. Par spīti nepārtraukti nepieciešamajiem ieguldījumiem biznesā – neviens no viņiem savu izvēli atgriezties Latvijā un veidot savu biznesu nenožēlo. Abi gan atzīst, ka, uzsākot savu biznesu, ir jābūt gatavam uz visu. Pirmā gada laikā trakākā pieredze bijusi, kad bija jāstrādā līdz sešiem rītā, lai varētu laicīgi nodot klientam mašīnu. Tāpat ir ieguldījuši daudz savus līdzekļus, pārdevuši savu kustamo un nekustamo mantu. Ar pārliecību par to, ko dara. “Mēs jau abi to darām gadiem, zinām, ko varam,” pārliecinošo gājienu uz savu biznesu komentē Elvijs. “Zinām arī apkārtējos uzņēmējus, kuri darbojas tai pat sfērā, zinām kvalitāti un piedāvātos pakalpojumus. Sapratām, ka, ja esi darītājs, tad šeit var strādāt un dzīvot! Un prasīt par to tieši tikpat naudu kā tur – Īrijā vai Beļģijā.”
Arī ārzemēs neko par velti nedod Tiem, kuri saka, ka Latvijā viss ir slikti un nav nekādu iespēju, puiši saka, ka tā ir pašu izvēle – arī ārzemēs neko tāpat vien par velti nedod. Elvijs norāda, ka dzīvojot Īrijā kopā ar ģimeni izdevumi un ienākumi kopumā sanāk aptuveni tādi paši, neko iekrāt īsti nav iespējams, ja ir labs dzīvoklis vai māja, mašīna un citi ikdienas tēriņi. “Uz ārzemēm aizbrauc un iet strādāt siltumnīcās, fabrikās. Nekas prestižs jau tas nav. Bet ir cilvēki, kuri tādos apstākļos ir laimīgi, galvenais, ka ir noteikta mēnešalga un var par to nedomāt,” stāsta Elvijs. Abi norāda, ka ir gadījumi, kad cilvēks pirms tam ir dzīvojis tikai dziļos Latvijas laukos un, no turienes aizbraucot uz ārzemēm, paveras iespējas, kādas līdz šim nav redzētas un rodas iespaids, ka Latvijā tas nav iespējams, lai gan patiesībā bieži vien to nosaka atrašanās vieta un skats uz situāciju. Oskars gan atzīst, ka, ja būtu viens pats, nav pārliecināts par biznesa rezultātiem, atzīstot, ka noteikti būtu daudz grūtāk.
Informāciju sagatavojusi: Kaiva Anna Upleja, Vidzemes plānošanas reģiona pārstāve, E-pasts: kaiva.upleja PIE strategies PUNKTS lv
Vidzemes plānošanas reģiona izsludinātajā konkursā “Remigrācijas sekmēšanas pakalpojumi pašvaldībās” atbalstu saņems piecas reģiona pašvaldības. Četras no tām iegūs finansējumu pilnā apjomā, bet vienai finansējums būs mazāks. Plānotās aktivitātes un to izmaksas patlaban ir saskaņošanas procesā, taču zināms, ka kopēja pieejamā atbalsta summa, kas tiks sadalīta starp pašvaldībām, ir EUR 40 000.
Augusta sākumā izsludinātajā konkursā pieteikumus iesniedza 5 no 26 pašvaldībām – Valkas novads, Gulbenes novads, Cēsu novads, Smiltenes novads un Valmieras pilsētas pašvaldība. Saskaņā ar konkursa nolikumu piešķirtais finansējums vienai pašvaldībai nedrīkst pārsniegt EUR 10 000. Aktivitātes maksimālās summas ietvaros ieplānoja divas pašvaldības – Smiltene un Valka, savukārt EUR 9800 atbalstu saņems Valmiera, EUR 6200 – Gulbene un EUR 4000 atbalstu iegūs Cēsis. Ar konkursa atbalsta finansējumu četras no pašvaldībām plāno izveidot vai papildināt jau esošo informatīvo materiālu (brošūru) izveidi par pašvaldību, atbildot uz remigrantu biežākajiem jautājumiem, atgriežoties dzimtenē – par dzīvošanu, skolām, atbalsta formām uzņēmējdarbībai un cita svarīga informācija. Savukārt vizītes pie diasporas plāno Cēsu un Gulbenes novada, kā arī Valmieras pašvaldības. Smiltene, kura saņēma atbalstu remigrācijas sekmēšanai arī pagājušajā gadā, turpmākā gada laikā plāno realizēt video stāstus, atspoguļojot citu remigrantu pieredzi, atgriežoties Latvijā, kā arī sniegt nepieciešamo atbalstu mācību materiālu iegādei un izstrādei, lai veicinātu valodas apguvi remigrantu ģimeņu bērniem Smiltenes novada izglītības iestādēs. Tāpat plānots tīklošanās pasākums, kā arī, izmantojot dažādas platformas, uzrunāt tautiešus ārzemēs atgriezties pie savām ģimenēm, lai kopā svinētu Smiltenes pilsētas 100 gadu jubileju. Valkas pašvaldībā plānots piesaistīt mentorus latviešu valodas apguvei, lai apmācītu sveštautiešus, kas ir dzīvesbiedri latviešu remigrantiem, kā arī rīkot divus pasākumus remigrantiem, dodot platformu dalīties pieredzē un veidot kontaktus ar pašvaldības cilvēkiem. Tāpat plānots rīkot nometni diasporas un remigrantu bērniem kopā ar Valkas novada līdzīga vecuma bērniem/jauniešiem. Valmieras pašvaldības pārstāvji ārvalstīs, tiekoties ar latviešiem konstatējuši, ka cilvēkiem ir novecojis priekšstats par Valmieru un Latviju kopumā. Tādēļ, sekojot līdzi laika tendencēm un pētījumiem par to, cik daudz laika cilvēki pavada internetā un sociālajos tīklos, skatoties dažāda veida vizuālos materiālus, kā visefektīvākā metode tika izvēlēta īsu, sociālo tīklu formātam piemērotu video izveide. Tādā veidā tiks atbildēts uz aktuāliem jautājumiem, kā arī veidos priekštatu par Valmieru šodien – par pilsētvidi, infrastruktūru, izglītības iespējām atgriežoties, dzīvojamo fondu, darba iespējām un kultūrvidi. Tāpat plānoti divi semināri Valmieras pašvaldības speciālistu kompetences celšanai par remigrācijas jautājumiem gan iekļaujošās izglītības jautājumos, gan citos visaptverošos tematos. Gulbenes novada teritorijas bagātību un sociāli ekonomisko vērtību apzinājušies vairāki remigranti, kuri pavadījuši ārvalstīs atšķirīgu laika posmu un šobrīd dzīvo dzimtenē. Lai veicinātu sadarbību un izpratni par remigrantu dzīvi reģionos dažādos aspektos, Gulbenes pašvaldība plāno izveidot spilgtāko stāstu sēriju drukātā un video formātā, kas atklās izaicinājumus, iespējas, problēmsituācijas un risinājumus. Paredzēts izveidot arī vairākus īsos video stāstus vai podkāstus (audio saturs), kuros atspoguļos Gulbenes novadu ar Eiropas brīvprātīgo acīm. Pašvaldība plāno arī speciālistu un skolotāju apmācības. Kā jau iepriekš ziņots, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) sadarbībā ar Vidzemes plānošanas reģionu organizēja konkursu Latvijas Republikas pašvaldībām “Remigrācijas sekmēšanas pakalpojumi pašvaldībās”. Projekta ietvaros pašvaldības tika aicinātas plānot informatīvu materiālu sagatavošanu, sabiedriskās attiecības, vizītes pie diasporas, seminārus un apmācības, kā arī citas, saistītas aktivitātes. Konkurss tiek organizēts, lai atbalstītu pašvaldību darbu remigrācijas sekmēšanai, sniedzot finansiālu atbalstu ar to saistītiem pašvaldību projektiem.
Informāciju sagatavojusi: Kaiva Anna Upleja, Vidzemes plānošanas reģiona pārstāve, E-pasts: kaiva.upleja PIE strategies PUNKTS lv
Mazākumtautību bērni, kuri ienāk latviešu plūsmas skolās, nereti saskaras ar zināmām grūtībām atšķirīgo valodas zināšanu dēļ. Līdzīgā situācijā atrodas arī patvēruma meklētāji un bēgļi. Juglas vidusskolai šajā mācību gadā pievienota Rīgas Ezerkrastu pamatskola, un, uzņemot skolā bērnus speciālajās izglītības programmās, ir jāievēro - ja mēs gribam ar katru bērnu strādāt individuāli, tad jāievēro, ka katram skolēnam ir vajadzīga īpaša uzmanība un rūpes. Kopš 2010.gada savā skolā izmantojam Franklina Koveja piedāvātās līderisma tehnikas no programmas “Līderis manī” (kas pamatojas uz viņa izveidoto 7 paradumu teoriju). Teorija saka – jo vairāk mēs koncentrējamies uz procesiem, ko paši varam ietekmēt un izmainīt, jo vairāk šis loks paplašinās. Savukārt - jo vairāk koncentrējamies uz lietām, ko paši nespējam ietekmēt, jo mūsu ietekmes loks samazinās. Tādēļ savā ikdienas darbā es izvērtēju informāciju, kas ir manā ietekmes lokā, lai ieguldītu savu uzmanību un enerģiju tur. Strādājot ar faktoriem, kurus varu ietekmēt, iedalu tos trīs daļās – pedagogs, iekļaujoša vide un sistēma. Būtiski, lai pedagogi būtu ar izaugsmes domāšanu, par kuru runā Kerola Dveka (pasaules vadošā pētniece motivācijas un personīgās pilnveides jautājumos) -pārliecību, ka cilvēka inteliģenci un spējas var attīstīt – mēs redzam katru bērnu un ticam, ka viņš var vairāk. Jo, uzņemot skolā bērnu, kurš 6. klasē ir 4. klases zināšanu līmenī, mums jāsāk no tās vietas, kur viņš ir, un jābūt ļoti tolerantiem. Ir svarīgi ar šiem bērniem veidot uzticības pilnas attiecības un jāveido apziņa, ka bērns iederas savā klasē, ka viņa spējas un kompetences, ieguldot darbu, aug. Šī attieksme nāk no pedagoga, kurš nejautā, “kādēļ šis cittautietis ir pie manis?!”, “par ko man tas?”, bet iejūtas bērna, kurš ir iemests svešā vidē, lomā. Par to jārunā arī ar citiem bērniem, lai viņi saprastu un spētu pieņemt. Svarīgi, ka pedagogi, arī jaunieši, vecāki un visa sabiedrība kopumā spēj pieņemt dažādību, jo ikdienā reizēm esam neiecietīgi, konservatīvi, vēlamies Latviju tikai latviešiem un neesam gatavi iziet ārpus savas komforta zonas. Pārmaiņas domāšanā atrisinātu daudzas citas problēmas. Kultūra, kurā tiek atzīta dažādība Jau gadiem savā darbā veidoju tādu organizācijas kultūru, kurā tiek atzīta dažādība. Nozīmīgi faktori veiksmīgas skolas kultūras veidošanā ir “atklāta komunikācija” un “atzīta dažādība”, bez kuriem mēs nevaram iegūt “pozitīvu atmosfēru” un “savstarpēju sadarbību”. Domājot, kā šādu vidi veidot, gadu laikā kā skolas direktore esmu ievērojusi piecus principus. Pirmais princips ir darīt lietas kopā – bērni ar skolotājiem un vecākiem. Nesacensties savā starpā, bet sacensties ar sevi. Skolēnos mīt spēcīgs sacensību gars, ir svarīgi ar to darboties. Tādēļ skolā veidojam izaugsmes topu, kurā atzinību var iegūt arī skolēni ar viduvējām sekmēm. Bērniem, kuri mācās ļoti labi , atzinību iegūt grūtāk, , jo strauja izaugsme nav iespējama. Līdz ar to dažādie reitingi, manuprāt, valstiskā līmenī ir jāmaina, jo ir pilnīgi skaidrs, ka bērni, par kuriem runājam, reitingam neiedod neko. Tāpat arī neimitējam procesus – nevis runājam, kā svinējām Baltā galdauta svētkus, bet klājam baltus galdautus un svinam svētkus, esot kopā. Otrais princips ir neko nedarīt ķekša pēc. Ir svarīgi argumentēt, kāpēc mums vajag, piemēram, konkrētu iekšējo dokumentu. Trešais ir brīvība un atbildība – ir svarīgi ļaut pedagogiem brīvi izvēlēties. Piemēram, informatīvās sanāksmes un administrācijas sēdes nav obligātas. Svarīgi, ka visi zina darba kārtību , par ko runāsim, un cilvēki atbilstoši savām prioritātēm izvēlas paši, kas ir svarīgi iestādei un viņiem. Taču vēlos uzsvērt, ka brīvība nozīmē arī , atbildību. Ceturtais princips – katrs ir svarīgs. Man kā iestādes vadītājai ir svarīgs katrs, kas mācās un strādā skolā, un ir svarīgi, ka visi to zina un jūt. Un pēdējais princips ir atrast vietu un laiku, kad ļaut runāt par savām sajūtām. Veidot vidi, kur gan remigrējušie, gan citi bērni var runāt par savām sajūtām. Lielām skolām arī šis ir izaicinājums, taču tas ir svarīgi. Mūsu skolā visi kopā esam atbildīgi, lai šie principi tiktu ievēroti. Vidi veidojam caur dažādām aktivitātēm, piemēram, mūsu skolas simbols ir koks. Katra klase ir izveidojusi pati savu vērtību koku -par skolas un arī savām vērtībām runā caur šo metaforu. Šāds fokuss sakārto un veido kopīgo vidi. Tas ir tāds ievads, kā es cenšos stūrēt. Jautājums paliek, kā to visu stūrēt Latvijā, jo izaicinājumu būs arvien vairāk, no dažādības mums neizbēgt. Esošo izglītības standartu reizām nevar izpildīt pat mūsu bērni, tādēļ jādomā, kā nesagraut pašapziņu tiem, kuri nespēj pabeigt 9. klasi. Varbūt mums ir jāļauj pabeigt bērnam pamatskolu un tad izvirzīt augstākas prasības tiem, kuri grib tālāk mācīties vidusskolā – tas ir mans subjektīvais viedoklis. Bet, kā šai sistēmai tikt līdzi tiem, kuri ir ielekuši pēkšņi jaunā situācijā, atgriežoties Latvijā bez zināšanām latviešu valodā vai, piemēram, vēsturē. Šis ir jautājums, kurš jārisina. Pilno pieredzes stāstu ar plašāku informāciju un vairāk piemēriem iespējams noskatīties Vidzemes plānošanas reģiona YouTube profilā, kur pieejami visu semināra runātāju prezentācijas un uzrunas. Kā iepriekš ziņots, š.g. 11. septembrī norisinājās Vidzemes plānošanas reģiona organizēts seminārs izglītības pārvalžu speciālistiem un vispārizglītojošo skolu direktoriem “Remigrējušo ģimeņu bērnu iekļaušanās Latvijas skolās”. Aija Melle, Rīgas Juglas vidusskolas direktore
Informāciju sagatavoja:
Atgriešanās priekšnosacījumi – darba vietas un dzīvojamais fonds Iedzīvotāji, kas konkrētajā teritorijā dzīvo, jebkurai pašvaldībai ir prioritāte. Pirmkārt, tie nodrošina pašvaldības pastāvēšanu, otrkārt, iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir būtiska pašvaldības budžeta sadaļa. Skatoties uz visas Latvijas fona iedzīvotāju skaita kritumu, Smiltenes novads ir aptuveni pa vidu, taču tas joprojām ir būtisks. Līdz ko valstī sāka diskutēt par remigrācijas jautājumu, par atsevišķu programmu un aktivitāšu nepieciešamību, mēs bez ilgas domāšanas zinājām, ka vēlamies tajā iesaistīties. Taču nevis, lai brauktu apkārt, sēdinātu lidmašīnā un vestu pa vienam atpakaļ uz Latviju, bet, izmantojot šo iespēju, veidot saiti ar aizbraukušajiem, pastāstot viņiem kā mums iet, rādīt un strādāt pie apstākļiem, lai viņi paši gribētu atgriezties. 2018. gadā iesaistījāmies Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Vidzemes plānošanas reģiona pilotprojektā un kļuvām par remigrācijas pilotpašvaldību. Jau pašā ievadā bija skaidrs, ka rezultāts nebūs sasniedzams rīt vai parīt, bet iespējams ilgākā laika posmā varam veicināt cilvēku lēmumu atgriezties. Aizbraukušie bieži vien vēl dzīvo tai laikā, kad viņi aizbrauca, un mums ir iespēja pateikt nē, tā vairs nav un parādīt, kā situācija ir mainījusies. Tas mums ir arī devis iespēju paskatīties uz sevi no malas, paanalizējot ko cilvēks, piemēram, Īrijā, mūsu mājaslapā redz, ko tur ierauga priekš sevis. Šobrīd esam vizītkaršu formātā izveidojuši iespēju pieslēgties trīs datubāzēm, izmantojot QR kodu telefonā – par pieejamajiem nekustamajiem īpašumiem gan atsevišķi uzņēmējdarbībai un investīcijām, gan mājoklim, kā arī vietējo Smiltenes novada ražotāju produkcijas piedāvājumi. Uz nākamo gadu ir fantastiska ideja, kuru plānojam realizēt – izmantojot dažādas platformas, uzrunāt tautiešus ārzemēs atgriezties pie savām ģimenēm, lai kopā svinētu Smiltenes pilsētas 100 gadu jubileju. Mūsu pārliecība ir, ka darba vietu skaits visvairāk var veicināt apstākļus, lai cilvēki ne tikai gribētu, bet arī varētu šeit atgriezties. Mums pašvaldībā ir kolēģis, kurš atgriezās tikai tādēļ, ka pretī bija vakance. Daudz kas atkarīgs no jomas un katra cilvēka pieredzes, taču lielu lomu spēlē arī sevis prezentēšanas prasmes. Bieži vien tas pat ir svarīgāk par izglītību, ko uzņēmums sākotnēji prasa. Valodu zināšanas arī ir milzīga priekšrocība tiem, kas ir atgriezušies. Šobrīd Smiltenē bezdarba līmenis ir 2,5% vasarā, 3% ziemā – rādītāji ir labāki kā Rīgai. Mums šobrīd ir arī ļoti labs darbavietu skaita pieaugums, kas ir straujākais Vidzemē. Tas lielā mērā ir pateicoties esošo uzņēmumu attīstībai. Savukārt dzīvojamais fonds trūkst. Pagājušajā gadā uzbūvējām māju ar 24 dzīvokļiem, kuru aizpildījām 3 mēnešu laikā. Taču cenas ir tikai mazliet zemākas nekā Rīgā – par 50 kvadrātmetru dzīvokli īres maksa ir 250 eiro. Šeit izceļas tirgus nepilnība, jo Smiltenē maksātspēja ir zemāka. Mēs meklējam risinājumus dzīvojamā fonda palielināšanai – iespējas, lai apsvērtu ēku celtniecību arī nākotnē, taču šī cenas un maksātspējas disproporcija ierobežo, jo nopelnīt ar šo dzīvokli ar tādām pašizmaksām nav iespējams. Grūtībās – nākt soli pretī, nevis paralizēt Būtiska loma pašvaldības izaugsmē ir arī Eiropas Savienības (ES) struktūrfondiem. Šobrīd, izmantojot pieejamo ES līdzfinansējumu, atjaunojam 20 no kopumā 70 pilsētas ielām, kā arī 12 lauku ceļus. Izmantojam katru iespēju, kas tiek piedāvāta, piesaistot kādu līdzfinansējumu. Sākot no remigrācijas projektiem, kur mēs piesaistām 10 000 eiro, beidzot ar vairākiem lielbudžeta projektiem. Lielākie īstenotie līdzfinansētie projekti saistīti tieši ar infrastruktūras uzlabošanu – proti, remontētas ielas un ceļi, realizēti ūdenssaimniecības un kanalizācijas projekti, kas ir liels ilgtermiņa ieguldījums. Papildus darba iespējām un dzīves vietai, sakārtota vide arī ir būtiska gan vietējiem iedzīvotājiem, gan tiem, kuri vēlas atgriezties. Tajā pašā laikā ir lietas, ko valsts varētu darīt, lai sekmētu atgriešanos vairāk. Šajā sakarā neviļus prātā nāk saruna ar latviešu uzņēmēju, kurš šobrīd strādā Dānijā. Uz jautājumu, kādēļ viņš nevarētu atvērt savu uzņēmumu tepat Latvijā, viņš atbildēja, ka bija par to domājis, taču saprot, ka tas, kas ir Dānijā, šeit nav iespējams. Piemēram, ja divas personas savā starpā uz lapas uzraksta, ka viena no otras nopirkušas blociņu par konkrētu summu, cilvēks var to iedot Dānijas grāmatvedībā un tas der. Latvijā uz uzņēmēju skatīsies ar aizdomām: kas tas tāds ir, kur ir stingrā uzskaite, kur ir reģistrētās kvītis un vēl kaut kas. Tāpat tur domā kā palīdzēt, ja uzņēmumam iet slikti: piemēram, uzņēmējam ir nodokļu parāds un viņš saprot, ka vasarā būs lejupslīde, savukārt ziemā viņš atpelnīs. Dānijā atliek tikai maijā piezvanīt Valsts ieņēmumu dienestam un lūgt pārcelt nodokļu maksājumu par vasaras mēnešiem uz oktobri, un lieta darīta. Tikmēr pie mums tas vispār nav iespējams, toties otrajā, trešajā mēnesī jau tiks nobloķēts konts, nedodot iespēju uzņēmējam ar saviem resursiem nopelnīt to naudu, kuru viņš ir parādā. Cilvēks tiek paralizēts. Tāpat liels klupšanas akmens valsts līmenī šobrīd ir pārdeklarēšanās nepieciešamība, lai varētu pretendēt uz kādu atgriešanās līdzfinansējumu vai projektu piesaisti. Cilvēks 10 gadus dzīvo citā valstī, ieguvis jau pilsonību. Ar dokumentiem un algas čekiem var pierādīt, ka ir bijis prom, taču nozīme ir tikai ķeksītim Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP) par to, ka viņš joprojām ir deklarēts šeit. Mēs it kā ejam digitālajā virzienā, bet ir šādas elementāras lietas, par kurām cilvēki ir pārsteigti, ka, dzīvojot kādā ES valstī un kļūstot tur par pilsoni, šī informācija nenonāk līdz Latvijai. Turklāt, lai ieietu izņemt šo ķeksi, ir nepieciešama eID karte, kura daudziem nav pieejama. Tas nozīmē, ka ir jābrauc speciāli uz Latviju, turklāt viņš var arī saņemt sodu, ja nav to izdarījis laicīgi. Jau pagājušajā gadā aktīvi runājām par šo kritēriju valsts līmenī, kad notika šis grantu konkursa pilotprojekts, taču šī prasība, lai startētu uz valsts atbalsta konkursu remigrantiem tika atstāta kā kritērijs arī šogad. Tā rezultātā neviens no mūsu novada uz šo finansējumu nevarēja pretendēt. Vēl viens aktuāls jautājums, kuram mēs kā pašvaldība esam pievērsušies – padomāt par ģimenēm, kurās ir kāds, kurš neprot valsts valodu, bet vēlas atgriezties uz Latviju. Palīdzēt apgūt valsts valodas zināšanas, kas ir būtiski, lai varētu veiksmīgāk šeit atrast darbu un integrēties. Mums ir zināms piemērs, kur ģimene pārvācās uz Latviju, vīrs – ārzemnieks ieguva darbu arī bez valodas apguves, taču pēc laika aizbrauca atpakaļ uz savu dzimteni, jo bija gan valodas barjera, gan integrācija kopumā nenotika veiksmīgi. Manām, ka neformālās grupās Rīgā notiek neliela kustība šajā jautājumā, taču mēs nākamajā gadā esam plānojuši īstenot aktivitātes, lai veicinātu atbalsta pieejamību valodas apguvei Smiltenes novadā. Kopumā atskatoties kā situācija valsts līmenī ir mainījusies, kopš uzsākām strādāt šajā remigrācijas projektā jāsaka, ka visas iesaistītās puses ir ļoti augušas. Gan mēs paši, gan valsts iestādes sākumā nezinājām informācijas apjomu, ar kuru rēķināties. Šobrīd arvien vairāk valsts iestādēm mājaslapās ir atsevišķa sadaļa remigrantiem, lai viņiem aktuālā informācija ir viegli atrodama, tāpat arī ir izveidoti kādi informatīvie materiāli. Un kas priecē - cilvēki ir atsaucīgāki, sadarbība lēnām veidojas un visi kopā ejam uz priekšu. |
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Tiesa, labus darbiniekus atrast ir grūti, tādēļ abi joprojām darbojas divatā, lai gan pēc darbu apjoma būtu nepieciešams vēl kāds palīgs. Lielākais izaicinājums esot atrast darbinieku, kurš tiešām labi strādātu, nevis sēdētu telefonā, saņemot par to 30-50 eiro dienā. Oskars norāda, ka sagādnieku būtu vieglāk atrast kā vēl vienu meistaru, bet tādu vēl abi nav atraduši: “Brīžiem citādi sanāk tā, ka viens no mums pus dienu braukā apkārt, pērkot krāsas un citas lietas. Atbrauc atpakaļ un secini, ka kaut kas ir iedots vai nopirkts nepareizi, brauc atpakaļ uz veikalu mainīt. Beigās sanāk tikai dienas otrajā pusē uzvilkt darba drēbes un ķerties klāt darbiem. Bet arī šādam darbiniekam jābūt zinošam, jo mums ir ļoti svarīga kvalitāte.”
Septembrī notika Vidzemes plānošanas reģiona rīkots seminārs izglītības iestāžu vadītājiem un izglītības pārvalžu speciālistiem “Remigrējušo ģimeņu bērnu iekļaušanās Latvijas skolās”, kurā tika apspriesti izaicinājumi, saistītie normatīvie akti, dalījās pieredzes stāstos, ieteikumos un atbildēja uz jautājumiem. Daloties savā pieredzē par šobrīd sabiedrībā apspriesto iekļaujošo izglītību, nespēju nodalīt atsevišķu grupu “remigrējušie bērni”, jo skolā ienāk bērni ar dažādiem stāstiem, tai skaitā cittautieši , kuriem tieši tāpat nepieciešama papildus skolotāju un vecāku uzmanība. Un jautājumu daudz, jo katra situācija ir unikāla.
Ginta Kukaiņa, Smiltenes novada pašvaldības priekšsēdētāja viedoklis: Kopumā Latvijā par šo tēmu lielas diskusijas bijušas divreiz – pirmajā reizē, kad aktualizējās migrantu tēma un pēc tam – remigrācijas pilotprojekta pašā sākumā, kad sprieda ko un kā darīt. Mēs iekšienē, pašvaldībā, veidojot kādas platformas vai datu bāzes, cenšamies tās radīt visiem pieejamas un noderīgas, nevienam nav labvēlīgāki nosacījumi. Arī dodoties pie izbraukušajiem – mēs neejam pie viņiem stāstīt kas viņiem būs, ja viņi atgriezīsies, bet stāstām- kādi mēs esam, ko mēs darām kopumā.