Apvienot divas no mūsu valstī esošajām daudzajām ministrijām nav nedz nepareiza, nedz arī nosodāma rīcība. Pat otrādi. Valstij ar divu miljonu iedzīvotāju daudzumu beidzot arī "de facto" vajadzētu saprast, ka varam atļauties mazu, bet efektīvu valsts pārvaldi, kura nekādi nevarētu asociēties ar lielāku ministru skaitu kā 10, vēlams, ieskaitot Ministru prezidentu. Jautājuma būtība nav ministru skaitā, bet gan racionālā, un efektīvā valsts funkciju sadalījumā. Tādā, lai sekmētu mērķtiecīgu attīstību, savas valsts iedzīvotāju dzīves līmeņa pieaugumu, tai pašā laikā strukturāli neieprogrammējot funkciju sadalījumā jau iepriekš prognozējamus nozaru, interešu grupu vai pat teritoriju varbūtējus interešu konfliktus. Nemaz nerunājot par pastāvošu risku, "nojaukt" kādas gadiem veidotas, progresīvas, attīstību sekmējošas "būves", pasperot soli atpakaļ vismaz astoņu gadu garumā.

Dara kārtībā ir Vides un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas apvienošanos un darba uzsākšanu jaunajā funkciju salikumā ar jaunu nosaukumu - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Apsveicot jauno, apvienotās struktūras ministru Raimondu Vējoni ar ievēlēšanu, savā rakstā vēlos norādīt uz ieguvumiem, kā arī uz varbūtējiem riskiem ministrijas faktiskās darbības īstenošanā jau tuvākajā nākotnē. Fakts, ka strukturālas pārmaiņas ministrijas iekšienē nav vēl veiktas (pagaidām ir veikta automātiska struktūru un funkciju blakus salikšana "zem viena jumta"), arī ministra Vējoņa pieredze ir vērtējami ar plus zīmi, tomēr neuzmanīgi soļi, veicot iekšējās reformas, var arī būtiski izmainīt atsevišķu, manuprāt, ļoti svarīgu valsts funkciju veikšanu, nonākot līdz pat to degradācijai. 

Apvienošanās ieguvumi

Pirmkārt tas, protams, ir administratīvās vadības samazinājums. Pat ministru biroju uzturēšana kaut ko maksā, nerunājot par grāmatvedību, iekšējiem auditiem, personāldaļu u.t.t.
Otrkārt, un tas ir pats būtiskākais, Eiropas Savienības struktūrfondu administrēšanai un efektīvai izmantošanai šī apvienošanās var nākt par labu. Bijušās Vides ministrijas administrētā Eiropas finansējuma gan ūdenssaimniecības infrastruktūrai, gan reģionālu atkritumu apsaimniekošanas sistēmām galvenie ieguvēji un ieinteresētie ir pašvaldībās, Tāpat pārnākušās aktivitātes no ES naudas pilsētvides uzlabošanai, novadiem, pārrobežu sadarbībai, arī IT jomai u.c. tikai veiksmīgi sakoncentrēs gan šo līdzekļu administrēšanu, gan efektīvu izlietojumu un uzraudzību. 

Treškārt, ir iespējama ministrijas kopējā "svara" palielināšanās Ministru kabineta ietvaros. Diemžēl Latvijā tradīcija ir nevērtēt ministrijas pēc funkciju svarīguma, bet gan pēc naudas masas, kuru ministrija apsaimnieko. Tieši tādēļ pie politiķu "iekārojamākām" ministrijām vienmēr ir bijušas Satiksmes, Ekonomikas, Aizsardzības, Finanšu ministrijas. Savukārt ar pašvaldībām un plānošanu saistītā Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija nekad nav izraisījusi "politiķu cīņas" valdību veidošanas procesos. Automātiski, arī piespiest novērtēt funkciju nozīmīgumu kolēģu ministru un premjera acīs vienmēr ir bijis grūtāk. 

Attiecībā uz pašvaldību uzraudzību un metodisko vadību visticamāk nebūs ne ieguvumi, ne zaudējumi, jo šī funkcija prasa pastāvīgu, metodisku darbu, kur galveno slodzi nes ierēdniecības aparāts. Un, saglabājot RAPLM ministrijas speciālistus, tas var būt pietiekami profesionāls. Ministra iejaukšanās ir nepieciešama vienīgi pārkāpumu vai domstarpību gadījumos. Bet vismaz runāt par pašvaldību vadītāju atbildību, līdz pat draudiem kādu atbrīvot, ir vismazākā iemaņa, kāda nepieciešama atbildīgajam ministram. Cita lieta, ka atbildīgajam ministram būtu jāsaprot viss darbs pašvaldībās un savā sirdī tomēr jābūt biežāk pašvaldību, nevis problēmu pusē. Nekavējoties jāatsāk darbs pie vienas pieturas aģentūru izveides valsts pārvaldei reģionos. 

Apvienošanas draudi

Diemžēl pašvaldību uzraudzība un metodiskā vadība (arī administratīvi teritoriālā reforma) ir galvenās funkcijas, ar ko lielai daļai sabiedrības asociējas par pašvaldībām atbildīgās ministrijas darbs. Viens no pamatmērķiem, kāpēc tik liela daļa speciālistu bija par atsevišķas ministrijas izveidi pirms astoņiem gadiem ir palikusi otrajā plānā. Un tā ir - palielināt pašvaldību lomu un iesaistīt tās kopējā mērķtiecīgā darbā valsts attīstības nodrošināšanai. Veidojot spēcīgu reģionālo līmeni, kurš koordinētu un pārņemtu lielāko daļu valsts institūciju darbību reģionos, iesaistītos valsts kopējā plānošanas sistēmā, Eiropas struktūrfondu naudas mērķtiecīga izmantošana, aizvien pieaugoša iespēja ietekmēt nozaru ministriju dominanci (mēs paši zinām, ko jums vajag!) pār teritoriju iedzīvotāju interesēm. Reizē ar Nacionālā attīstības plāna izstrādi 2007. - 2013. gadam, ministrija uzņēmās arī visas valsts kopējās attīstības plānošanas un šo plānu uzraudzības funkciju, kuras pilnveidošana vēl joprojām ir dienaskārtībā. Tieši šie pēdējie uzskaitītie uzdevumi ir tie, kuru pārtraukšanas vai formālas pieejas gadījumā veidojas draudi valsts attīstībai nākotnē.

Galvenā pretruna var tikt "ieprogrammēta" jaunās ministrijas nosaukumā. Vides ministrija, kāda šī ministrija bija līdz apvienošanai, starptautiski tiek saprasta daudz plašākā nozīmē nekā tikai vides aizsardzība, kā šobrīd tiek nosaukta ministrija. Jēdziens "vide" nenozīmē tikai dabiskās vides saglabāšanu. Vide ir - dabas, antropogēno un sociālo faktoru kopums (1.)

Starptautiskajā praksē vide tiek uztverta un definēta salīdzinoši plaši:

• apstākļu kopums, kas ieskauj apkārtni;

• ārējie fiziskie apstākļi, kas ietekmē un ietekmēs organismu izaugsmi, attīstību un izdzīvošanu;
• kompleksi sociālie un kultūras apstākļi, kas ietekmē indivīdu vai sabiedrības dzīves veidu. (2.)

Vides aizsardzība likumdošanā tiek definēta tieši: (1.) prakse vides aizsardzība, privātpersonas, organizācijas vai valdības līmenī par labu dabiskās vides un (vai) cilvēkiem .
Faktiski tā tiek uztverta vēl šaurāk: kā nepieciešamie pasākumi, lai esošo dabisko vidi saglabātu iespējami neskartu. 

Praksē vienmēr ir bijusi diskusija starp teritorijas apbūvētājiem un vides aizsardzības aizstāvjiem, piedaloties plānotājiem, kuri ir ieinteresēti rast saprātīgu risinājumu. Praksē gandrīz vienmēr tiek atrasts kompromiss. Likumdošana mums ir jau pietiekoši sakārtota, lai vairs nebūtu pārspīlējumu ne no vienas puses. Tagad plānotājs ( valsts plānošanas metodika un uzraudzība) tiek pakļauta vides aizsardzībai. Vai izdosies saglabāt plānošanai nepieciešamo saprātīgo neitralitāti? 

Varbūt. Ja vien nebūtu vēstures pieredzes no iepriekšējās darbības , jo līdz 2003. gadam plānošanas funkcija jau bija Vides aizsardzības un reģionālās attīstības( bez pašvaldību metodiskās vadības un uzraudzības) sastāvā. Tieši šajā laikā plānošana nokļuva atstumta pabērna lomā. Latvijas augstskolas bija pat pārtraukušas plānošanas speciālistu sagatavošanu. Valdīja uzskats, ka ar likumiem un aizliegumiem ir pietiekoši. Pārējo noteiks tirgus, bet plānošana ir sociālisma palieka. Tikai tad, kad nekontrolēta būvniecība sāka radīt neatgriezeniskas sekas mūsu vidē (plašākajā nozīmē), valsts attapās, ka normālais, reizē attīstību virzošais, reizē attīstību sabalansējošais instruments ir plānošana. Speciālistu sagatavošanu izdevās atjaunot tikai 2005. gadā, taču Latvijai vēl līdz 2010. gada vasarai nebija sava Nacionālā plānojuma, kas civilizētajā Eiropā bija visai unikāls fakts, bet Latvijai tas maksāja, piemēram, nākotnes Ziemeļu šķērsojuma taisnāko ceļu ap Rīgu aizstāšanu ar stihisku privāto apbūvi. 

Šobrīd valstij ir ilgtermiņa stratēģija līdz 2030. gadam, ietverot arī Nacionālo plānojumu. Ir savs Nacionālais attīstības plāns līdz 2013. gadam, Saeimas pieņemts Latvijas attīstības modelis "Cilvēks pirmajā vietā" un "Attīstības plānošanas sistēmas likums". RAPLM ir uzsākusi ļoti vajadzīgu metodisku darbu, iesaistot valsts kopējā plānošanas sistēmā pašvaldības un Plānošanas reģionus, kuri, atbilstoši likumdošanai un ilgtermiņa stratēģijai, izstrādā savu pašvaldību un savu reģionu attīstības stratēģijas, cerot, ka tās būs vajadzīgas valstij. Vajadzīgas arī Ministru kabinetam, lai kopīgi veidotu Nacionālās attīstības plānu 2014. - 2020. gadam, kurā definētajā prioritātēm, savukārt jākļūst par pamatu ES struktūrfondu sadalījumam attiecīgajā plānošanas periodā. Mūsu šodienas problēma ir nevis stratēģiju un mērķu neesamība, bet gan nespēja piespiest nozares un valsts pārvaldi kopumā strādāt atbilstoši izvirzītajiem mērķiem un prioritātēm. Prioritātēm pakļaujot arī budžeta veidošanas procesu, nevis otrādi. Šim darbam ir jābūt atbildīgās ministrijas prioritātei. Vai tā par tādu kļūs? 

Visbeidzot, rīcība ar, es ceru, neapdomīgi, kā likvidējamiem valdības deklarācijā iekļuvušajiem Plānošanas reģioniem. Ja mēs joprojām valsts attīstības interesēs gribam panākt valsts pārvaldes darbību vienotā, koordinētā solī ar pašvaldībām, tad šo "starpniekinstitūciju" nolikvidēšana būtu salīdzināma ar ideju nelielas ekonomijas nolūkos automašīnas stūri atvienot no riteņiem, uzticot to vēl neesošai signālu noraidīšanas sistēmai. Viena no ministrijas šobrīd izstrādātajām perspektīvām gan paredz funkciju nodošanu reģionālajām pašvaldībām, bet divi pārējie faktisko likvidāciju. Protams, Plānošanas reģionu pārtapšana reģionālajās pašvaldībās būtu progress. Diemžēl, visi agrākie mēģinājumi izveidot reģionālās pašvaldības pēdējos 15 gadus ir cietuši neveiksmi. Palicis vien ieraksts "Likumā par pašvaldībām", kurš uzdod tās izveidot līdz 2009. gada beigām. Termiņš jaunās ministrijas atbildei par rīcību ir noteikts šī gada 1. maijs. Kāda būs ministra atbilde?

Secinājumi

Apvienojot ministrijas ir iespējams panākt gan zināmu administratīvā aparāta samazinājumu, gan efektu no iekšējo struktūru apvienošanas. Kā pozitīvs piemērs jaunās Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas perspektīvajā darbībā var būt Eiropas Savienības fondu izlietojuma efektivitātes palielināšana un administrēšanas vienkāršošana. Tai pašā laikā pastāv bažas par valsts plānošanas sistēmas tālāku pilnveidošanu, plānošanas reģionu likteni un iespējām metodiski vadīt un uzraudzīt plānošanu pašvaldībās. Tāpat bažas pastāv arī par plānošanas "saprātīgās" neitralitātes saglabāšanu, kas ļautu arī nākotnē objektīvi sabalansēt vides aizsardzības intereses ar ekonomiskajām interesēm. Tuvākie uzdevumi, kuru veiksmīga vai neveiksmīgāka izpilde ļaus objektīvi izvērtēt jaunizveidotās ministrijas darbu, būs:

• Nacionālā attīstības plāna 2014.- 2020. gadam izstrādes uzsākšana;

• Pašvaldību un Plānošanas reģionu izstrādāto stratēģiju sasaiste ar jauno Nacionālās attīstības plānu;
• Nacionālās attīstības plānā un reģionu stratēģijās noteikto prioritāšu kā pamata iestrāde Eiropas Savienības struktūrfondu 2014. - 2020. gadam ieviešanas plānošanā.
• Plānošanas reģionu statusa nostiprināšana (nevis likvidācija) un vienas pieturas aģentūras izveide valsts pakalpojumiem reģionos;
• Efektīgs darbs ES fondu apguvē un pašvaldību metodiskajā vadībā.

Bez minētā, jaunajai ministrijai ir jādod piedāvājums esošās sistēmas uzlabojumiem, nenojaucot pozitīvos ieguvumus, kuri panākti Reģionālās attīstības un pašvaldību ministrijas pastāvēšanas laikā. Valsts dienaskārtībā šobrīd ir sabalansētas attīstības nodrošināšana. Mēs nevaram atļauties stagnāciju funkciju izpildē, kuras ir nozīmīgas valsts attīstībai un kuru izpildei pat papildus budžeta nauda nav nepieciešama.

Raksts ņemts no vortāla DELFI.